Kāpēc tu mani ienīsti?
Viņa apsēžas, raud, izvēlas tumšāko stūri pie vakara loga, burza rokās lakatiņu. Dienā viņa pastaigājās ar bērnu – es lūdzu neļaut skraidelēt pa kalniņiem, jo viņš aizraujas un nejūt robežu. Neklausīja – skraidīja, bēga no vecmāmiņas par to nolādēto kalnu un pakrita, nobrāzums pa visu muguru. Es atgādinu, ka ne velti brīdināju. “Tas nav tāpēc, ka mēs tur skraidījām, viņš vienkārši paklupa, nav ko vainot visā mani.”
Mamma, tas nav naids, tā ir mana privātā dzīve ar saviem noteikumiem. Kad es lūdzu cilvēku iziet no tualetes, kuru esmu aizņēmusi, es to nedaru aiz naida, bet no sajūtas, ka mans privātums ir traucēts. Tā ir nepieciešamība, lai respektē manus noteikumus un normas. Tas ir sarūgtinājums, ka mans viedoklis neko nenozīmē pat manā mājā, kurā tu tagad esi viesis, nevis saimniece. Tās ir sāpes, ka mans bērns savainojās tikai tāpēc, ka vecmāmiņa neuzskatīja par nepieciešamu izpildīt manus kā mātes norādījumus.
Es tev devu dzīvību
Kliedz, sit ar kāju pa zemi. Es uzdrīkstējos atcerēties, cik nežēlīgi tika pārmeklētas mana galda atvilktnes, mana soma, izlasītas visas klasesbiedru zīmītes un aplūkoti zīmējumi. Tas saucās “sakārto savu galdu”. Man nebija savas istabas, nebija pat kastītes savai pašas nekārtībai. Man nebija nekā tikai sev. Viss bija visiem pieejams. Viss tika sadalīts pa molekulām.
Mamma – tas nav tas. “Es devu tev dzīvību” – tas ir tad, kad bende pārdomāja un tomēr palaida. Tu man to, protams, devi un nolēmi, ka tad vari arī ar to izrīkoties? Tas ir smieklīgi. Kad es dzirdu tādas lietas, iztēlojos Kādu, kurš parādījās sievietei un teica – “re, šis bērns, varbūt dzemdēsi viņu, jo citādi neviena nav, bet viņam vajadzētu dot dzīvību”. Un viņa – “Nu labi, pierunāji, dzemdēšu arī, lai gan, protams, tas nav ļoti ērti, bet, ja tas ir nepieciešams…”. Nē, māt, nepārmet man, ka tu realizēji savu mātes instinktu. Pretējā gadījumā piezogas doma, ka nemaz jau tik ļoti to nevēlējies. Man nepatīk šī doma.
Tu mani nogalini
Ceturto stundu sēž tumšā virtuvē, neieslēdz gaismu, neko neēd, nedzer, nestaigā. Dēls jautā, kas noticis ar vecmāmiņu. Bet es nepareizi gatavoju zivi, es sekoju šefpavāra iedotai receptei, savā virtuvē savā brīvajā laikā. Es uzdrošinos teikt “Mammu, tā man ir ērti”, un atteikties no prasības ļaut viņai man parādīt, kā tas darāms, jo viņa tādu zivi gatavojusi jau simts miljoniem reižu.
Mamma – tā neesmu es. Tu pati nogalini sevi, turpinot cerēt uz mani un manu brāli. Tu nogalini sevi, izdomājot scenārijus mūsu dzīvei un neredzot tos īstenojamies. Tu raudi naktīs par to, ka viss noticis ne tā, kā tu sapņoji, bet vai tad viss ir noticis slikti? Kurš no mums ir darījis ko nelikumīgu savā dzīvē? Varbūt mēs esam kļuvuši antisociāli elementi? Nokļuvuši sabiedrības padibenēs? Mīdām universālās morāles likumus? Nogalinājuši, zaguši, iekārojuši neatļauto? Mūsu bērni ir veseli, mūsu ģimenes ir stipras, mūsu mājās ir miers un saticība, mūsu dvēseles nav melnas, bet ir godīgas. Es gatavoju zivi pa savam, bet šķiet, ka tā izdevās – kas gan tur nogalinošs? Mamma, nenogalini sevi vairāk, izskatās – viss nav pēc taviem scenārijiem, bet viss ir labi.
Pagaidi vien – gan nonāksi manā vietā
Un turpinājumā: tavi bērni arī tevi ienīdīs, viņi vienkārši atcerēsies, ka pret māti jāizturas tieši tā.
Nē, māt, nenonākšu. Es neesmu tavā vietā, jo tā ir aizņemta ar tevi. Lai būtu tavā vietā, man vajadzētu precīzi atkārtot tavu ceļu. Es vairs to neatkārtošu. Un es neplānoju. Un, ja bērni ienīdīs mani, tad ne tāpēc, ka es strīdējos ar vecmāmiņu, bet tāpēc, ka es nepareizi izturējos pret viņiem.
Tu man neuzticies
Dusmojas, raud. Dodoties pie ārsta, nosaucu aizliegumus mūsu mājā. Izmētāt rotaļlietas drīkst. Rotaļāties ar ūdeni izlietnē drīkst. Staigāt kaili drīkst. Nedrīkst mētāt bumbu virtuvē, jo tur ir skapja stikli un plīts, nevar sēdēt uz palodzes. Nē, ne tāpēc, ka māte bārsies, bet tāpēc, ka tas ir bīstami. Nē, maniem bērniem nav jābaidās no soda. Nē, viņam ir tiesības atteikties no pusdienām vai T-krekla. Nē, es uzstāju.
Lasi vēl: Bērns centās dzert pienu no mirušās mātes – šokējošs mirklis, kas notverts video!
Mamma – tā nav neuzticība. Vienkārši tu nedzīvo kopā ar mums un nezini mūsu noteikumus. Es nezinu, kādu iemeslu dēļ tu pieņēmi savus pedagoģiskos lēmumus, bet es esmu labi informēta par saviem lēmumu motīviem. Es tev uzticos. Tāpēc es atstāju bērnu ar tevi, neskatoties uz to, ka tu viņu redzi trešo reizi dzīvē. Bet, lūdzu, mans bērns – mani noteikumi. Jā, tu izaudzināji divus. Bet nez kāpēc neesi sajūsmināta par viņiem.
Jūs nedzirdat mani
Mēs dzirdam. Mums vienkārši nepatīk visu laiku klausīties, ka esam, maigi sakot, ne tie labākie. Es vēlētos dzirdēt vārdus “garšīga kafija”, nevis “kafija garšīga, bet vispār jau tā jāgatavo citādi”. Saki man – “meitiņ, tu izskaties lieliski”, nevis “agrāk tu tā neapcirpi matus”. Saki manam brālim, ka viņam palaimējies ar sievu, un neatgādini viņam, ka pirms šīs laulības viņš trīs reizes šķīries.
Jūs mani nemīlat
Mēs tevi mīlam. Tikai mīlestība – ir ne tikai “jā, mamma.” Mīlestība – ir tad, kad tu saki “nē”, un tev nav bail.
“Jūs ar mani strīdaties”
“Tas ir jādara citādi”
“Man ir pieredze, es zinu labāk”
“Es visu dzīvi esmu jums atdevusi”
“Es atceros, ka maziņi būdami bijāt pavisam citādi”
“Ja bērnu klātbūtnē strīdas ar vecmāmiņu, bērni vecmāmiņu nemīlēs”
“Es pie jums nekad vairs nebraukšu”
Mamma, mīļā, tā nav. Mēs strīdamies, jo uzskatām, ka mūsu teritorijā ir savi noteikumi, un tie jāievēro. Jā, iespējams, viss jādara citādi, bet mums ir vajadzīgs tieši tā un tas darbojas, dod vēlamo rezultātu, nes augļus. Nepareizi vārītā zupa ir garšīga, nepareizi tīrītā māja ir tīra, nepareizi ārstētie bērni ir veseli. Astoņi miljardi cilvēku uz planētas tevi nepazīst, bet starp tiem tāpat ir ļoti daudz laimīgu cilvēku – tātad, tavi padomi – nav vienīgais gudrības avots. Tev ir brīnišķīga pieredze, bet tā ir tava personiskā, un kaut tu simtiem reižu būtu aplējusies ar karstu ūdeni, es nesapratīšu, kas ir “karsts”, jo tā nebiju es. Un varbūt man ir atšķirīgs sāpju slieksnis, un tur, kur tev ir sāpīgi, man vēl ir normāli. Tu mums devi visu savu dzīvi, labprātīgi, neatstājot neko sev un nemēģinot darīt citādi, bet tas, ko devi mums – tā ir tava dzīve, un nevar taču būt, ka pretī sagaidi mūsu dzīvi? Jā, bērnībā mēs bijām citādi, jo bijām maziņi, bet tagad man ir trīsdesmit trīs, brālim četrdesmit septiņi, un, ja cilvēks tādos gados ir tāds pats kā trīs un septiņos, viņam uzstāda diagnozi un piešķir invaliditāti.
Kad bērnu klātbūtnē vecāki strīdas ar vecmāmiņu, bērni redz, ka pieaugušie nav perfekti. Ka pat vecmāmiņa apšauba mātes nosacīti neapšaubāmo autoritāti. Ka cilvēkiem reizēm ir grūti vienam ar otru. Un mīlestībai nav nekāda sakara ar to.
Brauc pie mums, mamma. Vienkārši brauc un nedomā par to, kādi mēs esam kļuvuši un vai tādus vēlējies mūs redzēt. Lai mūsu mājās nekas nav tā, kā tavās, bet priecājies, ka šīs mājas mums ir, un tās ir pilnas mīlestības. Brauc pie mums, mamma, paskaties, cik jauki ir mazbērni, kā mūs mīl laulātie, cik esam laimīgas. Dievs ar noteikumiem, ar viedokļu atšķirībām, ar kārtību un pieredzi. Neskaties uz mūsu nepareizajiem pīrāgiem, nevērtē mūsu vārdus, nesalīdzini mūs pagātnē un tagadnē. Atbrauc noglāstīt mazos un dzert kafiju, ko kāds agri no rīta tev izvārījies, kaut nepareizi, bet ar mīlestību un garšīgu. Brauc pie mums, un priecājies, ka mēs esam laimīgi. Dzer tēju ar mums un lasi bērniem pasakas. Māci viņiem to labo, ko mācīji mums, un nenodari viņiem to, kas sagādāja sāpes mums.
Jūs neko nesaprotat
Jā, māt, protams.
Autore: Darja Ivanovskaja, nemūsdienīga divu bērnu mamma
Avots: nashideti.site
